Izvēlies valodu
TĀLMĀCĪBA
Vēsture
Kas ir tālmācība?Vadības uzrunaSadarbība ar reģioniemSadarbība ar augstskolāmVēstureKontaktiRekvizīti
Iesakām
Kā vēsturiski veidojusies izglītības ieguves forma un attīstījusies tālmācība?
Atbild Aigars Urtāns, mg. hist., Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs: Mg.hist., Aigars Urtāns, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs |
"Pirmās mācību iestādes Latvijas teritorijā radās 13. gs.. Tās dibināja katoļu garīdznieki, kas šeit ieradās kopā ar vācu bruņiniekiem. Mācības notika latīņu valodā. Vēlākajos gadsimtos tika izveidotas pirmās laicīga tipa skolas, un to uzdevums bija sagatavot kadrus valsts un pilsētu pārvaldei. Mācības šajās skolās notika vācu valodā un tās bija paredzētas vācu tautības iedzīvotāju atvasēm. Kaut arī pirmā latviešu skola tika izveidota Rīgā 16. gs. beigās, par latviešu skolām mēdz runāt, sākot no zviedru laikiem Vidzemē kad 17. gs. vidū tiek izdots rīkojumus, lai katra draudze rūpētos par tās locekļu skološanu. Draudzes baznīcām ir atļauts dibināt skolas vai arī nodrošināt to, ka ķesters (draudzes skolotājs) iet apkārt pa mājām un ļaudīm māca, kas ir Dievs, Dieva vārds, Svētā Trīsvienība, mūžīga dzīvošana, nāve un elle. |
Pēc Lielā Ziemeļu kara - 18. gs. un Vidzemes (stils)kļūšanas par Krievijas provinci zviedru izveidotā ļaužu skološanas sistēma šajā Latvijas novadā panīka, bet latvieši izglītojās paši, mājmācības ceļā itin labi apgūstot gan lasīšanas, rakstīšanas un rēķinu tehnikas prasmes. Tāpat mājmācībā latvieši apguva arī tautas gara mantas – teikas, pasakas, sakāmvārdus, tautasdziesmas un to dziedāšanu.
Jaunas pārmaiņas izglītošanā nesa 19. gs., kad tā sākumā Krievijas cars Aleksandrs I izveidoja Tautas apgaismošanas ministriju. Tās pārziņā nodeva skološanas lietas visā valstī. Laikam ritot, Latvijā tika izveidotas vairāku veidu skolas – draudžu un pagastu skolas (3-gadīgas sākumskolas), elementārskolas, apriņķu–pilsētu un ministrijas skolas, kā arī guberņu skolas–ģimnāzijas. Vienlaicīgi izstrādāja un apstiprināja šo skolu mācību plānus un noteikumus. 19. gs. nogalē latviskas izglītības attīstību sāka traucēt Krievijas valdība, kas uzskatīja, ka iedzīvotāju tuvināšanās Krievijai nav iespējama bez krieviskas izglītības, krievu valodas un krievu kultūras. Turpmāk tiek noteikts, ka mācībās svarīgāka par vācu un latviešu valodu ir krievu valoda. Daudzās skolās krievu valoda tiek noteikta par galveno mācībvalodu. Šādos apstākļos latvieši arvien biežāk sāka izmantot iepriekšējos gadsimtos pārbaudītu metodi – mājskološanos, ko skolu inspektori visiem līdzekļiem centās iznīdēt.
Jaunas pārmaiņas, kas nostiprināja latviešu izglītību un latvisku skolu norisinājās pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, kad ar jauniem likumiem, noteikumiem un rīkojumiem apstiprināja valsts izglītības iestāžu struktūru, skolu mācību programmas un izglītības normas jeb standartus. 1921. gada 30. septembra likums „Par tautas augstskolām” paredzēja brīvus tautas izglītošanās dažādus veidus (piemēram, kursu, lekciju vai semināru veidā) ārpus valsts noteiktās obligātās izglītības iestāžu struktūras un programmām. Latvijas valsts izglītības sistēma paredzēja arī to, ka obligātu izglītību līdz 16 gadu vecumam var iegūt tā sauktajās papildskolās, kur mācības bija organizētas vakara kursu un svētdienas skolās.
Pēc valstiskās neatkarības zaudēšanas padomju varas gados Latvijā esošā izglītības sistēma tika pārveidota. Būtiski mainījās mācību saturs – par tā idejisko pamatu visos mācību priekšmetos kļuva marksisms–ļeņinisms. Visu pakāpju skolās ieviesa vienotus mācību plānus un programmas, kas nodrošināja secīgumu, skolēniem pārejot no vienas izglītības pakāpes nākamajā. 20.gadsimta 50.–60.gados sākās pāreja uz vispārējās vidējās izglītības ieviešanu, kuru varēja iegūt arī vakara–neklātienes apmācību formā.
Latvijā tālmācība aktualizējusies 20.gs. 90.gados. Tradicionāli par tālmācību tiek uzlūkota izglītības ieguves forma, kuras pamatā ir patstāvīgas mācības bez tieša un nepārtraukta kontakta ar pedagogu. Saskaņā ar LR Izglītības likumu tālmācība definēta kā neklātienes izglītības paveids."
Jaunas pārmaiņas izglītošanā nesa 19. gs., kad tā sākumā Krievijas cars Aleksandrs I izveidoja Tautas apgaismošanas ministriju. Tās pārziņā nodeva skološanas lietas visā valstī. Laikam ritot, Latvijā tika izveidotas vairāku veidu skolas – draudžu un pagastu skolas (3-gadīgas sākumskolas), elementārskolas, apriņķu–pilsētu un ministrijas skolas, kā arī guberņu skolas–ģimnāzijas. Vienlaicīgi izstrādāja un apstiprināja šo skolu mācību plānus un noteikumus. 19. gs. nogalē latviskas izglītības attīstību sāka traucēt Krievijas valdība, kas uzskatīja, ka iedzīvotāju tuvināšanās Krievijai nav iespējama bez krieviskas izglītības, krievu valodas un krievu kultūras. Turpmāk tiek noteikts, ka mācībās svarīgāka par vācu un latviešu valodu ir krievu valoda. Daudzās skolās krievu valoda tiek noteikta par galveno mācībvalodu. Šādos apstākļos latvieši arvien biežāk sāka izmantot iepriekšējos gadsimtos pārbaudītu metodi – mājskološanos, ko skolu inspektori visiem līdzekļiem centās iznīdēt.
Jaunas pārmaiņas, kas nostiprināja latviešu izglītību un latvisku skolu norisinājās pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, kad ar jauniem likumiem, noteikumiem un rīkojumiem apstiprināja valsts izglītības iestāžu struktūru, skolu mācību programmas un izglītības normas jeb standartus. 1921. gada 30. septembra likums „Par tautas augstskolām” paredzēja brīvus tautas izglītošanās dažādus veidus (piemēram, kursu, lekciju vai semināru veidā) ārpus valsts noteiktās obligātās izglītības iestāžu struktūras un programmām. Latvijas valsts izglītības sistēma paredzēja arī to, ka obligātu izglītību līdz 16 gadu vecumam var iegūt tā sauktajās papildskolās, kur mācības bija organizētas vakara kursu un svētdienas skolās.
Pēc valstiskās neatkarības zaudēšanas padomju varas gados Latvijā esošā izglītības sistēma tika pārveidota. Būtiski mainījās mācību saturs – par tā idejisko pamatu visos mācību priekšmetos kļuva marksisms–ļeņinisms. Visu pakāpju skolās ieviesa vienotus mācību plānus un programmas, kas nodrošināja secīgumu, skolēniem pārejot no vienas izglītības pakāpes nākamajā. 20.gadsimta 50.–60.gados sākās pāreja uz vispārējās vidējās izglītības ieviešanu, kuru varēja iegūt arī vakara–neklātienes apmācību formā.
Latvijā tālmācība aktualizējusies 20.gs. 90.gados. Tradicionāli par tālmācību tiek uzlūkota izglītības ieguves forma, kuras pamatā ir patstāvīgas mācības bez tieša un nepārtraukta kontakta ar pedagogu. Saskaņā ar LR Izglītības likumu tālmācība definēta kā neklātienes izglītības paveids."
- no Kauliņš J. Latviešu skola // Latvieši. Rakstu krājums prof. Fr. Baloža un A. Tenteļa redakcijā,
R., 1932., 286.–298. lpp.
- no Latviešu Konversācijas vārdnīcas 11. sēj. „Skolu sistēma Latvijā”, 20867. –20923. sl.
- no Latvijas Padomju Enciklopēdijas 5.2 sēj., 570.–581. lpp.
R., 1932., 286.–298. lpp.
- no Latviešu Konversācijas vārdnīcas 11. sēj. „Skolu sistēma Latvijā”, 20867. –20923. sl.
- no Latvijas Padomju Enciklopēdijas 5.2 sēj., 570.–581. lpp.
